Par grēku.

Homoseksuāla uzvedība ir grēks tā pat, kā zagšana, mantrausība, lepnums, slepkavība, aprunāšana, vecāku negodāšana, iekāre utt.

Jā, mēs neveidojam atsevišķas draudzes slepkavām un zagļiem, kas turpina savu grēku, bet mēs taču arī nedzenam prom no draudzes meļus, lepnos un tos, kuri iekāro, ja tie patiesi meklē piedošanu pie Kristus grēka nožēlā.

Ja tu neesi gatavs pieņemt homoseksuāli savā draudzē, tad tev vajadzētu izdzīt arī pārējos grēciniekus.

Tiek meklēti... (Wanted!)

Reizēm jānotiek kaut kam sāpīgi nepatīkamam, lai beidzot tu izbaudītu to sāpīgo patiesību, ko esi zinājis jau sen, bet nav bijusi patiesa apņēmība to mainīt.

Tā nu tagad arī es - ar notikumu iz dzīves. Nerakstīšu par to, kas notika, bet gan par to, kam būtu bijis jābūt, lai tas nenotiktu.

Ja tu esi mācītājs, jauniešu vadītājs, māzās grupas vadītājs vai kaut kas uz to pusi, tad lielā mērā atbildība par to, lai visi jūtas pieņemti un mīlēti, gulstas uz taviem pleciem. Varbūt to tā skaļi neviens nav nodefinējis, bet tomēr draudzē visi gaida, kad mācītājs parunās ar jaunpiemācējiem, ar problēmu skartajiem, sen neredzētajiem, senioriem, draudzē kalpojošajiem un arī tiem, kas vienkārši iet garām dievnamam. Draudzē, jauniešu grupā vai jebkurā citā kompānijā, kur ir 5 - 10 cilvēki, tas ir izdarāms. Nedēļas laikā! Bet jebkurā citā situācijā tā ir neiespējamā misija. Un tā šie cilvēki, kuri gaida "pastorālo" aprūpi (lasi - mīlestību un rūpes), viļas mācītājā, kurš gan sludina, ka ka mums ir jārūpējas par visiem šiem cilvēkiem, tomēr, redz, dzīvē to neizdzīvo.

TGI Friday

Vēl tikai pusotra nedēļa un oficiāli sāksies vasara – ilgi gaidītā „atpūta”. Tas atskaites punkts priekš manis laikam būs Baltijas Pastorālā Institūta (BPI) semestra nobeigums 31.maijā un Metro sezonas noslēgums 5.jūnijā. Un nav jau tā, ka jūtos baigi nostrādājies, vai arī, ka man apnicis mācīties, tomēr režīms bijis saspringts un darba nav trūcis, tāpēc atpūta tiek īpaši gaidīta.

Pirmais mācību semestris BPI patiešām ir bijis izcils. Ne sekmju ziņā – pats zinu, ka ir bijuši brīži, kur varēju pielikt. Tomēr tā kopējā atmosfēra, izveidotās attiecības, iegūtās zināšanas un padarītais darbs ir bijis liels ieguldījums manā kalpošanā un jo vairāk manā raksturā. Droši vien pat mazliet dīvaini būs ikdienā iztikt bez kursa biedru jokiem, diskusijām un vsipārējās sabiedrības. Tomēr arī vasarai mums ir uzdevumi, kas nemaz nesolās būt viegli.

Atskatoties uz šo Metro sezonu ir 70% gandarījums un 30% sajūta „varēja labāk”. Tā nav tāda rūgtuma sajūta, bet gan sajūta, ka ir kur augt, kur piestrādāt, kur pielikt. Prieks par Vīlandes jauniešiem, kuri aktīvi iesaistījušies jauniešu kalpošanas darbā, paciešot gan manu klātbūtni, gan prombūtni. Īpašs prieks par tiem, kuri atsaukušies izaicinājumam atrast sev padomdevēju un kļūt par tādu kādam citam. Nav viegli, jo tas ir ilgtermiņa darbs, bet ticu, ja mēs būsim uzticami, Dievs dos arī augļus! Sirdī mājo tāds liels prieks un pateicība par komandas biedriem, kas sevi ieguldījuši, lai kalpotu jauniešiem Vīlandē un padarītu Metro tādu, kāds tas ir. Strādāt kopā ar šādiem cilvēkiem ir prieks, nevis pienākums!

Vēl īpaši jāatzīmē tie cilvēki, kuri ir aktīvi iesaistījušies un atbalsta manu mācību procesu un kalpošanu. Bez šiem cilvēkiem ļoti daudz kas nebūtu iespējams. Tā ir milzīga pateicība Dievam par garīgo, praktisko un finansiālo atbalstu caur šiem cilvēkiem, kas uzticami kalpo Dievam veidā, kā Viņš tos ir aicinājis.

Vasara izskatās ļoti aizņemta. Četras kāzas, piecas nometnes, kā arī gatavošanās rudens cēlienam gan Metro, gan BPI, bet jo īpaši ģimenes pieaugumam. Mana mīļā sieviņa ir bijusi vieslielākais atbalsts un iedrošinājums, un tas ir neizsakāms prieks kopā ar viņu gatavoties kļūt par vecākiem mazam ķiparam, kurš pēc ārstu prognozēm plāno ierasties šajā pasaulē oktobra sākumā. Tā ir brīnišķīga gaidīšanas sajūta.

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais

Mēs dzīvojam kultūrā, kurā svarīgs viss jaunais un modernais.  Mēs neesam mierā ar vakar pirktu mobilo, jo šodien jau ir iznācis jauns modelis. Tu neesi aktuāls, ja tevī ir kaut kas no vakardienas, nemaz nerunājot par mūsu vecvecāku laikiem un vēl tālākiem senčiem. Mēs vairs padomus neprasām vecākiem, bet gan guglējam. . Mēs esam šī laika cilvēki. Viss, kas ir vecāks par šodienu, ir vēsture. Un mēs neesam vēsturnieki - mēs sapņojam sapņus, skatāmies nākotnē un veidojam šodienu. Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss visu laiku ir "jāapdeito"...

Sākuma ieskrējiens

Nu jau marts... Ziema (vismaz ticībā) jau aizvadīta, aiz 20 jau sen ierasts likt 12, prāts vairāk saistās pie pludmales smiltīm, ne pie sniegotajiem kalniem (atkal laikam ticībā :D).

Dzīve rit pilnā ritmā. Daudz jaunu lietu - kārtīga deva labi aizmirsta vecā un arī pavisam jaunas lietas.

Šajā gadā atkal bija iespēja paviesoties Amerikā. Uzreiz gan jāmin, ka būt precētam, bet ceļot vienam, ir pa visam grūtāk nekā nebūt precētam un ceļot vienam. Bet kas nenogalina, norūda. Bija liels prieks atgriezties. Bet pirms es atgriezos, es biju arī tur. Kopā 3 nedēļas. Lieliskas bija arī pēdējās 2 nedēļas Dallasā pie mums jau tik dikti mīļajiem, bet lielāku iespaidu laikam tomēr atstāja pirmā nedēļa, kur pavadīju Sietlā mācoties Soma School. Soma Commuinities (www.somacommunities.org) ir draudze, kura radusies, un kuras pamatā ir missionālās grupas. Tā bija lieliska pieredze būt kopā ar viņiem un piedzīvot, kā šāda tuvība un mērķtiecība palīdz draudzei būt vienotai un augt. Tas, ko paņēmu līdzi no turienes, ir nevis kādas pareizās formulas vai metodes, bet gan sirds attieksme - izdzīvot eveņģēliju 24h diennaktī. Izklausās nogurdinoši? Varbūt nedaudz, bet patiesībā arī atpūšoties var sludināt par Dievu! Tas ienes tādu brīvību, ka viss, kas esi, un ko dari, ir Dieva instruments, lai veidotu tiltu ar pasauli, kas nepazīst Dievu. Tam vienkārši ir jāpievērš uzmanība un tas ir jādara mērķtiecīgi. Laikam jau varētu daudz un dikti par to rakstīt. Esmu par to iededzies un no visas sirds vēlos censties dzīvot ar tādu evaņģēlija intensitāti. Dieva žēlastībā...

Lūk, tas ir līmenis

Tiekoties ar kristiešiem no dažādām draudzēm nereti nākas domāt par tādu tēmu kā "garīgie līmeņi". Esmu dzirdējis par to sludinām un sakām, ka "esam jaunā garīgajā līmenī", "mums ir jāpalīdz citiem sasniegt augstāku garīgo līmeni" vai "tie, kuri vēl nav sasnieguši šo garīgo līmeni" u.c.

Mani joprojām nomoca šis termins. Kas galu galā ir šie garīgie līmeņi? Kā zināt, kurā līmenī es esmu? Cik līmeņu vispār ir? Nolēmu mazliet par to padomāt:

Vīrs pēc Dieva sirds

Vakar lekcijā pie Igora Rautmaņa reāli uzrunāja tēma par "mentoringu" - atklātu brāļu attiecību nozīmīgumu. Attiecības par kādām nevaram lasīt 2.Samuēla 12.nodaļā.

Dāvids bija "vīrs pēc Dieva sirds", tomēr šeit viņš nolaida luni. 11.nodaļā var lasīt, ko viņš izdarīja. Nātans 12.nodaļā viņam uzrāda vainu, kas ved pie patiesas nožēlas (51.psalms) - Dāvids joprojām ir "vīrs pēc Dieva sirds".

Tomēr varbūt nebūtu jāraksta 11.nodaļa (un iespējams arī vairākas nākamās), ja Dāvids jau no paša sākuma būtu atklājis Nātanam viņa simpātijas (iekāri) pret Betšebu. Viņš būtu varējis nocirst grēku, pirms tas vēl bija izdarīts.

139.psalms

Es varu noslēpt patiesās domas, pagātni vai nākotnes plānus no apkārtējiem, taču es nespēju neko noslēpt no Dieva. Ar līdzcilvēkiem varu runāt tā, ka tie nenojauš, kāds patiesībā esmu, taču nekas no manis sacītā vai darītā nespēj maldināt Dievu. Viņš atmasko katru izlikšanos un slēpšanos; Viņš mani pazīst pa īstam, pat labāk nekā es pats. Dievs, no kura klātbūtnes un pārbaudošā skatiena es viegli varētu izvairīties, būtu vāja un nespēcīga dievība. Bet patiesais Dievs ir varens un biedējošs, jo Viņš vienmēr ir ar mani un Viņa acs mani vienmēr vēro. Dzīve pārvēršas par aizraujošu pirdzīvojumu, apzinoties, ka ik mirkli pāvadām kopā ar visuzinošu, visuresošu Radītāju.

Džeims I. Pakers "Pazīt Dievu"

Dari savu darbu.

Gluži ka fosforizetiem objektiem ik pa laikam jābūt pie gaismas, lai tie spidetu, arī mums regulāri jāpavada Gaisma, lai varētu pildīt savu uzdevumu.

Vidējais Latvietis. gandrīz.

Manai brīnišķīgajai sievai ir grāmatiņa par vidējo latvieti. Neatceros vai tieši tur bija rakstīts, bet atceros tādu teikumu: "Vidējam latvietim vislabākās pusdienas ir cits latvietis."  Nu tādi mēs latvieši esam. Arī kristieši.

Lai gan šoreiz ne par latvieti, bet Džastinu Bīberu. Ko? Kārlis raksta par viņu? Ak, jel. :D

Gribētos mazāk gribēt...

Kāds ieraksts, ko 11.05.2010. ierakstīju pārdomās. Izrādās arī ļoti aktuāls man šodien:

"Kā gribētos būt kādam, kurš visu zina un visu māk. Gribētos kāpt uz skatuves un vienmēr atrast īstos vārdus, un pateikt tos pareizajā intonācijā, skaļumā un ātrumā, starp tiem ieturot pareizas pauzes.

Gribētu zināt, kā rīkoties katrā dzīves situācijā. Kā veidot attiecības. Kā nesavtīgi mīlēt, būt gatavam atdot visu un darīt visu. Gribētos vienmēr no sirds slavēt,

Gani pats sevi?

Es šodien slims un netieku uz dievkalpojumu. Tāpēc man pašam savs lasījums un pašam savs dievkalpojums. Pievienojies, ja vēlies ;)

Pie reizes, lasot šo rakstu vietu, iesaku padomāt, kas tu esi - avs vai gans? Vai varbūt abi? Un kam tev vajadzētu būt?

Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds: "Cilvēka bērns, sludini pret Israēla ganiem, saki šiem ganiem: tā saka Dievs Tas Kungs: bēdas Israēla ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi!

Kļūsti par treneri, nepārtrauc spēlēt.

Nesen draudzē talkas laikā sanāca saruna ar vīriem par lomu sadalījumu draudzē. Kura pienākums ir ganīt un pieskatīt draudzi, un kuram tad jānes Evaņģelijs pārējiem. Tas lika nedaudz par šo tēmu padomāt.


Nav noslēpums, ka man sports sirdij tuvs, īpaši basketbols. Tāpēc centīšos arī salīdzināt kristietību ar basketbolu.

if

"Es tik tikko biju pabeidzis savu iknedēļas sprediķi Vilovkrīkas draudzē. Stāvēju pie skatuves un runājos ar cilvēkiem. Pie manis pienāca kāds jauns precēts pāris ar segās ievīstītu tīstokli rokās un jautāja, vai varu aizlūgt par viņu mazo bērniņu.


Kad es pajautāju, kāds ir bērniņa vārds, māte noņēma sedziņu, kas apklāja zīdaiņa seju. Es jutu, kā sāk ļodzīties mani ceļi. Man likās, ka es noģībšu. Ja bērna tēvs nestāvētu man pavisam tuvu blakus, iespējams, es būtu arī nokritis. Manās rokās bija visbriesmīgāk deformētais bērns, kādu es jebkad biju redzējis. Viss sejas apvidus viņas mazajā sejiņā bija iekritis uz iekšu. Es tā arī nesapratu, kā viņa vēl turpināja elpot.


Viss, ko es varēju pateikt: "Ak, vai... Ak vai... Ak vai."

Saikne, dzirkstelīte, ķīmija vai Svētais Gars?

Dzīvē pavisam noteikti ir kādas lietas, kuras vienkārši ir jādara. Piemēram, jaēd, jāguļ, jāmazgājas.
Piemēram, jamīl sava sieva, jamaina bērniem pamperi, jāmaksā par sabiedrisko transportu. Nu tās ir lietas, kuras vienkārši ir jādara. Tīri teoretiski jau var nedarīt... Un bieži mēs arī nedarām. Protams, tad mēs jūtamies stulbi, ka nedarām elementāras lietas un attaisnojamies, ka mēs nejūtam, ka tas būtu jādara. Pasaule tam ir dažādi nosaukumi - saikne, dzirkstelīte, ķīmija. Nē, draugs, tas nav Svētais Gars. Tās ir tavas egoistiskās emocijas.
Bet ne par to ir stāsts. Gandrīz...

B The Change

Šodien pirmā gada diena. Vecais lieliski aizvadīts. Forši.


Tomēr šodien daudz pārdomas. Sāp sirds. Ir bail. 3 īsti stāsti iz dzīves, par vīriem, kas saka, ka pazīst Kristu, bet ar savu dzīvi to noliedz. Viens no tiem stāstiem mani pamatīgi sagrāva. Nav šaubu, ka Latvijā īstu vīriešu (pēc rēalu aptauju datiem) ir mazāk par maz. Tad tā cerība, ka vismaz draudzēs var atrast īstus vīrus. Vīrus, kas ir gatavi pastāvēt par sevi, savu ticību un saviem mīļajiem. Bet... Ja pat draudzēs mums ir, kas daudzdzējādi klūp, pieviļ, ir vienaldzīgi, pat agresīvi... Brīžiem pat skarbāk, kā tie, kas Dievu noliedz.


Man lūzt sirds! Kāpēc? Vai viņi nav satvēruši Dievu ar abām rokām? Vai Dievs nav pietiekami spēcīgs, lai viņiem palīdzētu uzvarēt? Viņi lieto Dievu, kā aizsegu? Vai arī es esmu tāds pats?


Dieva roka nebūt nav par īsu, lai palīdzētu, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt...
Vīrs trin vīru...
...elles vārtiem to nebūs uzvarēt!


Vīri jāsāk rakt!
Jāsāk trīt!
Jāsāk mīlēt!
Jāsāk ar sevi!