139.psalms

Es varu noslēpt patiesās domas, pagātni vai nākotnes plānus no apkārtējiem, taču es nespēju neko noslēpt no Dieva. Ar līdzcilvēkiem varu runāt tā, ka tie nenojauš, kāds patiesībā esmu, taču nekas no manis sacītā vai darītā nespēj maldināt Dievu. Viņš atmasko katru izlikšanos un slēpšanos; Viņš mani pazīst pa īstam, pat labāk nekā es pats. Dievs, no kura klātbūtnes un pārbaudošā skatiena es viegli varētu izvairīties, būtu vāja un nespēcīga dievība. Bet patiesais Dievs ir varens un biedējošs, jo Viņš vienmēr ir ar mani un Viņa acs mani vienmēr vēro. Dzīve pārvēršas par aizraujošu pirdzīvojumu, apzinoties, ka ik mirkli pāvadām kopā ar visuzinošu, visuresošu Radītāju.

Džeims I. Pakers "Pazīt Dievu"

if

"Es tik tikko biju pabeidzis savu iknedēļas sprediķi Vilovkrīkas draudzē. Stāvēju pie skatuves un runājos ar cilvēkiem. Pie manis pienāca kāds jauns precēts pāris ar segās ievīstītu tīstokli rokās un jautāja, vai varu aizlūgt par viņu mazo bērniņu.


Kad es pajautāju, kāds ir bērniņa vārds, māte noņēma sedziņu, kas apklāja zīdaiņa seju. Es jutu, kā sāk ļodzīties mani ceļi. Man likās, ka es noģībšu. Ja bērna tēvs nestāvētu man pavisam tuvu blakus, iespējams, es būtu arī nokritis. Manās rokās bija visbriesmīgāk deformētais bērns, kādu es jebkad biju redzējis. Viss sejas apvidus viņas mazajā sejiņā bija iekritis uz iekšu. Es tā arī nesapratu, kā viņa vēl turpināja elpot.


Viss, ko es varēju pateikt: "Ak, vai... Ak vai... Ak vai."

The Beauty of Church.

"There was once a community of believers who were so totally devoted to God that their life together was charged with the Spirit's power. In that band of Christ-followers, believers loved each other with a radical kind of love. They took off their masks and shared their lives with one another. They laughed and cried and prayed and sang and served together in authentic Christian fellowship. Those who had more shared freely with those who had less until socioeconomic barriers melted away. People related together in ways that bridged gender and racial chasms, and celebrated cultural differences.

Mēs mīlam un mūs mīl

...mīlestību pavada liels risks, jo tā paver iespēju lielām sāpēm un dziļiem ievainojumiem. Tomēr C.S.Louis ir teicis, ka mīlet nozīmē būt ievainojamam. Mīli kaut ko, un tava sirds droši vien tiks salauzta. Ja tu vēlies palikt tāds, kāds esi, tu nedrīskti nekam piesiet savu sirdi, pat ne dzīvniekam. Noslēp savu sirdi aiz hobijiem un mazām izpriecām, izvairies no visiem sakariem, ieslēdz to drošā sava egoisma zārkā. Bet šajā zārkā - drošībā, tumsā, pilnīgā nekustībā, bezgaisā - tā izmainīsies. Tā netiks salauzta; tā kļūs nesalaužama, necaurdurama, nelabojama... Vienīgā vieta ārpus Debesīm, kur tu vari būt drošs no visām briesmām, kas apdraud mīlestību... ir elle. [...]

Ādas Zirgs bija nodzīvojis bērnistabā ilgāk par visiem. Viņš bija tik vecs, ka viņa brūnais tērps viscaur salāpīts, vīles bija redzamas un daļa viņa astes saru sen bija izrauti un izlietoti krellīšu izgatavošanai. Viņš bija gudrs un pieredzējis veselu virkni mehānisko rotaļlietu, kuru ierašanās bija lepna, bet drīz vien tās ar salauztām atsperēm aizgāja nebūtībā. Viņš saprata, ka tās bija tikai rotaļlietas, kas nekad nekļūs par neko vairāk. Bērnistabas maģija ir dīvaina un brīnišķīga, un to izprot tikai tās spēļmantiņas, kas ir vecas un gudras kā Ādas Zirgs.

"Ko nozīmē ĪSTS?" Trusītis jautāja kādu dienu, kad abi gulēja uz bērnistabas grīdas un Nena vēl nebija ienākusi sakārtot mantas. "Vai tas ir tad, kad tev iekšā kaut kas dūc un kustas?"

"Tam nav nekāda sakara ar to, kā tu esi pagatavots," atbildēja Ādas Zirgs. "Tas ir kaut kas, kas ar tevi notiek. Kad bērns tevi ļoti mīl, tad tu kļūsti īsts."

"Vai tas sāp?" gribēja zināt Trusītis.

"Dažreiz," atbildēja Ādas Zirgs, jo viņš vienmēr teica taisnību. Tomēr piebilda: "Kad tu esi īsts, tev nav nekas pretī, ja sāp."

"Vai tas notiek uzreiz, kā tad, kad tevi uzvelk," turpināja jautāt Trusītis, "vai mazpamazām?"

"Tas nenotiek uzreiz," sacīja Ādas Zirgs. "Tu tāds kļūsti pamazām. Tas prasa ilgāku laiku. Tāpēc ar cilvēkem tas nenotiek bieži, jo cilvēki bieži lūst, tiem ir asas malas un ar tiem ir jāapietas uzmanīgi. Parasti līdz tam laika, kad tu esi kļuvis īsts, lielākā daļa tavas spalvas ir nomīlēta nost, tavas acis neturās savās vietās, tavas locītavas ir kļuvušas vaļīgas, un tu izskaties pavisam slikti. Bet tam vairs nav nozīmes, jo, kad tu esi kļuvis īsts, tu vairs nevari būt neglīts. Izņemot to cilvēku acīs, kuri neaprot."