Tiek meklēti... (Wanted!)

Reizēm jānotiek kaut kam sāpīgi nepatīkamam, lai beidzot tu izbaudītu to sāpīgo patiesību, ko esi zinājis jau sen, bet nav bijusi patiesa apņēmība to mainīt.

Tā nu tagad arī es - ar notikumu iz dzīves. Nerakstīšu par to, kas notika, bet gan par to, kam būtu bijis jābūt, lai tas nenotiktu.

Ja tu esi mācītājs, jauniešu vadītājs, māzās grupas vadītājs vai kaut kas uz to pusi, tad lielā mērā atbildība par to, lai visi jūtas pieņemti un mīlēti, gulstas uz taviem pleciem. Varbūt to tā skaļi neviens nav nodefinējis, bet tomēr draudzē visi gaida, kad mācītājs parunās ar jaunpiemācējiem, ar problēmu skartajiem, sen neredzētajiem, senioriem, draudzē kalpojošajiem un arī tiem, kas vienkārši iet garām dievnamam. Draudzē, jauniešu grupā vai jebkurā citā kompānijā, kur ir 5 - 10 cilvēki, tas ir izdarāms. Nedēļas laikā! Bet jebkurā citā situācijā tā ir neiespējamā misija. Un tā šie cilvēki, kuri gaida "pastorālo" aprūpi (lasi - mīlestību un rūpes), viļas mācītājā, kurš gan sludina, ka ka mums ir jārūpējas par visiem šiem cilvēkiem, tomēr, redz, dzīvē to neizdzīvo.

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais

Mēs dzīvojam kultūrā, kurā svarīgs viss jaunais un modernais.  Mēs neesam mierā ar vakar pirktu mobilo, jo šodien jau ir iznācis jauns modelis. Tu neesi aktuāls, ja tevī ir kaut kas no vakardienas, nemaz nerunājot par mūsu vecvecāku laikiem un vēl tālākiem senčiem. Mēs vairs padomus neprasām vecākiem, bet gan guglējam. . Mēs esam šī laika cilvēki. Viss, kas ir vecāks par šodienu, ir vēsture. Un mēs neesam vēsturnieki - mēs sapņojam sapņus, skatāmies nākotnē un veidojam šodienu. Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss visu laiku ir "jāapdeito"...

pufff

Baigi šodien uznāca doma, ka gribas kaut ko uzrakstīt.

Es domāju, kādu atskaņu bumciku iekš citatipiesienas.blogspot.com. tuc, tuc. Bet nekas īsti nenāk ārā :/ kaut kāds radošais pufff.

Ķipa pārdomas ir, sirds deg par kādām lietām, bet, redz, uzrakstīt nesanāk.

Tad nu ir ok :) Tas laikam nozīmē, ka vairāk jādara un mazāk jafilosofē.

Kā reiz ar kādu labu draugu nonācām pie secinājuma: dzīve ir grūta, bet vienkārša. Un skaista :)

Skaistu tev dzīvi, draugs ;)

P.S. un tā, lūk, rodas otrais ieraksts par to pašu tēmu :D

klusums

Esmu ievērojis, ka dzejoļus rakstu visbiežāk tad, kad ir kādas pārdomas un nereti pat grūtības .

ar visu šito blogu ir tas pats.

nu ko, draugi :)

laikam man pēdējā laikā iet tīri tā neko :D

jauku dienu ;)