Šodien pirmā gada diena. Vecais lieliski aizvadīts. Forši.
Tomēr šodien daudz pārdomas. Sāp sirds. Ir bail. 3 īsti stāsti iz dzīves, par vīriem, kas saka, ka pazīst Kristu, bet ar savu dzīvi to noliedz. Viens no tiem stāstiem mani pamatīgi sagrāva. Nav šaubu, ka Latvijā īstu vīriešu (pēc rēalu aptauju datiem) ir mazāk par maz. Tad tā cerība, ka vismaz draudzēs var atrast īstus vīrus. Vīrus, kas ir gatavi pastāvēt par sevi, savu ticību un saviem mīļajiem. Bet... Ja pat draudzēs mums ir, kas daudzdzējādi klūp, pieviļ, ir vienaldzīgi, pat agresīvi... Brīžiem pat skarbāk, kā tie, kas Dievu noliedz.
Man lūzt sirds! Kāpēc? Vai viņi nav satvēruši Dievu ar abām rokām? Vai Dievs nav pietiekami spēcīgs, lai viņiem palīdzētu uzvarēt? Viņi lieto Dievu, kā aizsegu? Vai arī es esmu tāds pats?
Dieva roka nebūt nav par īsu, lai palīdzētu, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt...
Vīrs trin vīru...
...elles vārtiem to nebūs uzvarēt!
Vīri jāsāk rakt!
Jāsāk trīt!
Jāsāk mīlēt!
Jāsāk ar sevi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru