"Es tik tikko biju pabeidzis savu iknedēļas sprediķi Vilovkrīkas draudzē. Stāvēju pie skatuves un runājos ar cilvēkiem. Pie manis pienāca kāds jauns precēts pāris ar segās ievīstītu tīstokli rokās un jautāja, vai varu aizlūgt par viņu mazo bērniņu.
Kad es pajautāju, kāds ir bērniņa vārds, māte noņēma sedziņu, kas apklāja zīdaiņa seju. Es jutu, kā sāk ļodzīties mani ceļi. Man likās, ka es noģībšu. Ja bērna tēvs nestāvētu man pavisam tuvu blakus, iespējams, es būtu arī nokritis. Manās rokās bija visbriesmīgāk deformētais bērns, kādu es jebkad biju redzējis. Viss sejas apvidus viņas mazajā sejiņā bija iekritis uz iekšu. Es tā arī nesapratu, kā viņa vēl turpināja elpot.
Viss, ko es varēju pateikt: "Ak, vai... Ak vai... Ak vai."
"There was once a community of believers who were so totally devoted to God that their life together was charged with the Spirit's power. In that band of Christ-followers, believers loved each other with a radical kind of love. They took off their masks and shared their lives with one another. They laughed and cried and prayed and sang and served together in authentic Christian fellowship. Those who had more shared freely with those who had less until socioeconomic barriers melted away. People related together in ways that bridged gender and racial chasms, and celebrated cultural differences.
