Piemēram, jamīl sava sieva, jamaina bērniem pamperi, jāmaksā par sabiedrisko transportu. Nu tās ir lietas, kuras vienkārši ir jādara. Tīri teoretiski jau var nedarīt... Un bieži mēs arī nedarām. Protams, tad mēs jūtamies stulbi, ka nedarām elementāras lietas un attaisnojamies, ka mēs nejūtam, ka tas būtu jādara. Pasaule tam ir dažādi nosaukumi - saikne, dzirkstelīte, ķīmija. Nē, draugs, tas nav Svētais Gars. Tās ir tavas egoistiskās emocijas.
Bet ne par to ir stāsts. Gandrīz...
Stāsts ir par to, ka mēs lietojam šīs sajūtas pēc vajadzības. Nezinu, varbūt tie ir kādi mazvērtības kompleksi... Bet, kad mēs kādas lietas iesākam, mēs dikti "degam", bet vēlak, kad apnīk, tad meklējam iemeslus, lai to vairs nedarītu. Mums jau sen ir apnicis, bet ir grūti atteikties, jo... Jo? (lepnums? Bailes?) Nezinu. Bet mēs darām kādas lietas, jo tas vienkārši tā ir. Un es tikko minēju, ka ir kādas lietas, kuras vienkārši jādara. Ir un viss. Bet tās mēs nedarām. Un tad ir lietas, kuras patiesībā nav jādara (nav jādara tagad, nav jādara tev, vai nav jādara nemaz), bet tām mēs pieķeramies un darām, kaut gan mūsu sirds un domas nav tajā. Mēs to zinam. Mēs to redzam pec rezultātiem. Un visbeidzot to pamana arī apkārtējie. Kam tas ir vajadzīgs? Tev? Tavam lepnumam? Citiem? Dievam?
Tas, ko es gribu pateikt, ka mums jāmācas atšķirt lietas, kuras "vienkārši ir jadara" no lietam, kuras "var darīt". Tās pirmās mums ir jadara un jauzņemas atbildība. Mums jāizdara izvēle un japiespiež sava sirds sekot šai izvēlei. Bet tās otrās lietas, mums jaieklausās Svētaja Garā un tad no visas sirds jāseko tam, ko Viņš saka.
Karoče, tas, ko es gribu pateikt - dari to, kas tev ir jādara, un dari to no visas sirds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru