Kad es pajautāju, kāds ir bērniņa vārds, māte noņēma sedziņu, kas apklāja zīdaiņa seju. Es jutu, kā sāk ļodzīties mani ceļi. Man likās, ka es noģībšu. Ja bērna tēvs nestāvētu man pavisam tuvu blakus, iespējams, es būtu arī nokritis. Manās rokās bija visbriesmīgāk deformētais bērns, kādu es jebkad biju redzējis. Viss sejas apvidus viņas mazajā sejiņā bija iekritis uz iekšu. Es tā arī nesapratu, kā viņa vēl turpināja elpot.
Viss, ko es varēju pateikt: "Ak, vai... Ak vai... Ak vai."
"Viņas vārds ir Emīlija." teica mamma. "Mums teica, ka viņai palikušas apmēram 6 nedēļas ko dzīvot" piebalsoja tēvs. "Mēs gribam, lai tu aizlūdz, ka viņa piedzīvo mūsu mīlestību, pirms viņa nomirst."
Knapi par šavām lūpām es dabūju vārdus: "Lūgsim!" Kopīgi mēs aizlūdzām par Emīliju. Ak, kā mēs lūdzām! Nododot viņu atpakaļ vecākiem, es jautāju: "Vai ir kaut kas, ko mēs varam darīt? Vai ir kāds veids, kā draudze var jums kalpot šajā grūtajā laikā?"
Tēvs atbildēja ar vārdiem, kuri joprojām mani pārsteidz. Viņs teica: "Bill, ar mums viss ir kārtībā. Patiešām. Mēs jau gadiem esam daļa no mīlošas mazās grupas. Mūsu grupiņas dalībnieki zināja, ka grūtniecība ir ar sarežģījumiem. Viņi bija pie mums, kad mēs to uzzinājām, un viņi bija slimnīcā arī, kad Emīlija dzima. Viņi palīdzēja mums pieņemt šo realitāti. Viņi pat tīrija mūsu māju un gatavoja mums ēst, kad mēs viņu pārvedām mājās. Viņi pastāvīgi par mums lūdzu un vairākas reizes dienā piezvana. Viņi pat palīdz mums plānot Emīlijas bēres."
Tas ir spilgts piemērs, kuru es atcerēšos visu savu dzīvi. Cieši kopā vienoti brāļi un māsas, kas dara visu iespējamo, lai atvieglotu vienu no vissmagākajiem pārbaudījumiem, kāds vien var būt."
"There is nothing like the local church if it's working right!"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru