Lords Prayer

Šis ir riktīgi labs! Man patīk:

BY A 15 yr. OLD SCHOOL KID
who got an A+ for this entry
(TOTALLY AWESOME)!
Since the Pledge of Allegiance
And
The Lord's Prayer
Are not allowed in most
Public schools anymore
Because the word 'God' is mentioned.....
A kid in Arizona wrote the attached
NEW School prayer:


"New Pledge of Allegiance"
~~~~~~~~~~~~~~~~
Now I sit me down in school
Where praying is against the rule
For this great nation under God
Finds mention of Him very odd.

If scripture now the class recites,
It violates the Bill of Rights.
And anytime my head I bow
Becomes a Federal matter now.

Our hair can be purple, orange or green,
That's no offense; it's a freedom scene..
The law is specific, the law is precise.
Prayers spoken aloud are a serious vice.

For praying in a public hall
Might offend someone with no faith at all..
In silence alone we must meditate,
God's name is prohibited by the state.

We're allowed to cuss and dress like freaks,
And pierce our noses, tongues and cheeks...
They've outlawed guns, but FIRST the Bible.
To quote the Good Book makes me liable.
We can elect a pregnant Senior Queen,
And the 'unwed daddy,' our Senior King.
It's 'inappropriate' to teach right from wrong,
We're taught that such 'judgments' do not belong..

We can get our condoms and birth controls,
Study witchcraft, vampires and totem poles..
But the Ten Commandments are not allowed,
No word of God must reach this crowd.

It's scary here I must confess,
When chaos reigns the school's a mess.
So, Lord, this silent plea I make:
Should I be shot; My soul please take!
Amen

Parāds.

Pēc kārtas - astotā, man - savā veidā pirmā Metro sezona aizvadīta. Nogurums kā pēc smaga darba.


Ir lietas, par kurām prieks - varu teikt: pat ja nav iegūti tulītēji rezultāti, ir uzsākts pareizs virziens. Nu, pareizs pēc tā, ko saprotu un kādus mēŗķus sev esmu izvirzījis.


Tomēr mani nepamet tāda nepabeigtības sajūta. Stulba sajūta. Riktīgi zinu, ka varēja izdarīt labāk, varēja izdarīt vairāk. Tādu vai citādu, objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ... Nav svarīgi. Un vairs arī neko nevar mainīt. Tāda sajūta, ka esmu kādam parādā. Pats neapmierināts un, šķiet, visi apkārtējie arī. Var vienīgi izmantot to sajūtu, lai turpmāk tā kalpotu kā motivācija.


Un nekas jau nav beidzies - priekšā vēl svarīgākie notikumi. Tagad gan mazliet atpūtas (vismaz galvā) un tad jāpumpē tālāk.


Skaidrs ir viens, es šajā skrējienā esmu parādā divām ļoti īpašām personām savu laiku un uzmanību.

Have mercy!

copes lietas

Pieņemsim, ka esmu tīri ciešams zvejnieks un es spēju savu saimi apgādāt ar zivīm.
Es ļoti mīlu savu saimi un vēlos par to gādāt. Labi gādāt.
Saimei apētīte rodas ēdot.
Man ir dillema - izdabāt saimei un visu enerģiju veltīt tam, lai sagādātu viņiem nepieciešamās zivis, vai arī skatīties ilgtermiņā un apmācīt savu dēlu makšķerēt, lai arī kādu dienu viņš spētu apgādāt savu saimi.
Skaidrs ir viens, ka es nevaru top līmenī izdarīt abus, jo, lai dēls patiesi iemācītos, man jāļauj viņam ņemt makšķeri savās rokās, pat tad, ja tas nozīmē, ka viņš nespēs sagādāt tik pat daudz zivis, cik es spēju. Vismaz sākumā. Man jāvelta laiks, lai viņam palīdzētu sagatavot visu nepieciešamo, kā arī iemācītu lābākos man zināmos paņēmienus.
P.S. man ir arī otrs dēls.

Gani Manas Avis

Kad nu pēdējā laikā dikti populāri palicis runāt par draudzes patieso nozīmi, mācītāja (sludinātāja, diakona, jauniešu vadītāja) uzdevumiem un katra kristieša dzīves misiju, tad arī man radās kāda doma šajā sakarā. Necenšoties aptvert visu tēmu, lai nav jāpārdrukā visa Bībele, pievēršu uzmanību kāda drauga nesen izteiktam apgalvojumam: "Par to, cik labs vadītājs esi, var spriest tad, kad esi aizbraucis prom, un darbus uzticējis komandai."


Kā jau daļai no cilvēku rases, mums katram gribas kaut kā sevi pašapliecināt. Mēs zinām pareizos tekstus, pareizās lietas, ka mūsu identitāte ir Dievā, tomēr tā pavisam godīgi, mēs katrs cenšamies (varbūt pat neapzināti) veidot kaut kādu savu ES. Un nekas slikts tajā nav. Pēc idejas. Tomēr, ja sanāk pārcensties, tad gala rezultāts var izrādīties gaužām bēdīgs. Šaja ziņā grūtāk laikam ir tiem no mums, kuriem jau ir "tituli" - mācītājs, jauniešu vadītājs, diakons. Laika gaitā cilvēkiem jau ir izveidojies zināms priekšstats par šiem amatiem un to pildītāju darba aprakstiem. Mācītājam ir jāmāca, jāsludina, jāvada dievkalpojumi, jāapciemo slimnieki; jauniešu vadītājam ir jābūt aktīvam, mazliet trakam, viņam ir jāorganizē jauniešu tikšanās; diakonam ir jāpalīdz mācītājam pie Svētā Vakarēdiena, jāsveicinās un jārunājās svētdienās ar cilvēkiem utt. Katram mums ir sava "bilde". Tā nu reizēm mēs ļoti pieķeramies šiem darba aprakstiem, ka aizmirstam to, kas mums pa īstam jādara. Jēzus saka Pēterim: "Gani manas avis!" (Jāņa ev. 21.nodaļa). Ko nozīmē ganīt avis? Neesmu īpaši pētījis, tomēr cik man zināms, ganu uzdevums nav saplūkt zāli un pasniegt to aitām uz šķīvīša. Avis pašas ganās. Gana uzdevums ir norādīt un vadīt tās, kur zāļainākās ganības un uzmanīt, ka nekas slikts nenotiek. Protams, šī līdzība nav pilnīga, tomēr ceru, ka manu ideju saprotat.


Tie, kas mani pazīst, zina, ka man patīk citēt Mateja 28. Jēzus saka: "Ejiet un dariet par mācekļiem..." Mans, kā jauniešu vadītāja uzdevums, nav primāri izklaidēt jauniešus un sagatavot viņiem labu programmu vai jauniešu dievkalpojumu. es to daru, jo redzu, ka tas noder, lai celtu, iedrošinātu un izaicinātu viņus. Mācītāja primārais uzdevums nav vadīt draudzi, kā organizāciju, bet gan vadīt dzīvo draudzi, kas ir cilvēku kopums. Programmas vadīt ir daudz vieglāk, jo tās nerunā pretī, tām nav cilvēcisku kļūdu, un tajās viss ir atkarīgs no manis paša. Iemesli, kāpēc mums bieži īsti nesekmējas veidot mācekļus, ir dažādi. Mēs baidāmies, ka nevarēsim visu kontrolēt, ja kādu lietu uzticēsim kādam jaunajam. Citreiz tas saistīts ar godkāri vadīt vai arī ar vainas apziņu, kas saka: "Es taču esmu mācītājs. Ja manā vietā sludinās cits, tad draudze pārstās man maksāt." Un galu galā visbiežāk man liekas, tas saistīts ar neuzticību Dievam, ka Viņš var vadīt un lietot arī citus, kuri varbūt nav tik pieredzējuši, kā esam mēs. Mēs taču varam izdarīt labāk, pluss tas neprasa neko saskaņot un kādam kaut ko mācīt, tātad arī vieglāk un vienkāršāk. Te nu mēs atduramies pret tādu tipisku latviešu īstermiņa domāšanu, kuru redzam biznesā, politikā, profesionālajā sportā un daudz kur citur. Šī domāšana agri vai vēlu noved pie krīzes...


Ja mēs nesāksim jau laikus domāt par to, kā nodot stafetes kociņu, tad tas, ko veidojam šodien, pastāvēs tik ilgi, kamēr mēs esam tajā iesaistīti. Varbūt tev ir lieliska kalpošana, bet kas notiek tad, kad tev ir atvaļinājums? Kas notiks tad, kad Dievs tevi aicinās kalpot citur? Vai būs kāds, kas zina, māk un ir gatavs pārņemt to, ko esi veidojis līdz šim? Celsim nevis savu identitāti, bet gan Dieva valstību - ieguldīsim ilgtermiņā.


P.S. tas nav attiecināms tikai uz kalpotājiem, bet gan arī uz ikvienu kristieti - kur tu ieguldi savu laiku, naudu, enerģiju?

Lietot vai piedzivot?

Iespejams, iemesls, kapec mes nemaz tik biezhi nepiedzivojam Sv. Gara speku, ir tapec, ka mes to velamies lietot nevis dzivot ar to. Mes gribam, lai Sv. Gars ir ka tadas musu superspejas, kuras varam lietot, kad tas nepiecieshams. Bet nevienam tachu nepatik, ka vinju tikai lieto (izmanto). Sv. Gars ir persona. Kapec lai Vinjsh kaut ko daritu tava dzive, ja tu ar Vinju ta isti nemaz nedraudzejies?

Es zinu, ka makten maz laika pavadu ar Dievu, tomer sagaididams, ka Vinjsh dos speku un gudribu kalposhanai, drosmi sludinashanai, pardabisku speku stavet preti greka kardinajumam, nezudoshu speju milet + vel dziedinas, atbrivos, aicinas, uzrunas un glabs cilvekus tad, kad es kalpoju.

Es tik biezhi lietoju Dievu nevis dzivoju ar Vinju:/ un diemzhel, reizem lidzigi ir ari ar cilvekiem...

Liels

Doma par to,ka Sv.Gars dzivo mani,vienmer saistijas ar tadu mazu,klusu un kautrigu balstinju,kas shad tad kaut ko pasaka,bet JOMAJO-mani dzivo tas pats Sv.Gars,kas Jezu uzmodinaja no mironjiem!!! Pekshnji sajutos tik liels. :)

Šodien Lielā piektdiena, bet svētdien - Lielā Diena.

Šodien lielā piektdiena. Piesitam krustā Ķēniņu. Jap, es un tu - arī mēs esam līdzvainīgi Viņa nāvē. Mēs nebijām tur un ar varu Viņu pie krusta nevedām. Patiesībā neviens neveda. Viņš pats Savu dzīvi atdeva. Par maniem un taviem grēkiem. Jap. Mēs esam līdzvainīgi. Kāpēc šo dienu sauc par Lielo Piektdienu? Pasaules Ķēniņš un visa Radītājs mirst pie koka krusta Savas radības izsmiets. Vai tev ir bijis gadījums, kad dari kaut ko labu kādam, bet pateicības vietā saņem izsmieklu? Es reiz sabļāvu uz māsu, kad viņa uz manas galda lampas bija uzlīmejusi sirsniņu. Viņa gribēja parādīt, ka mīl mani, bet es sabļāvu, jo man tas likās pārāk meitenīgi. Pat pēc vairākiem gadiem joprojām jūtos stulbi. Ļoti stulbi. Tā pat ir ar Jēzu. Un es negribu justies stulbi. Tāpēc pateicībā pieņemu Jēzus mīlestības apliecinājumu Lielajā Piektdienā.

Katram dažādi iemesli Lieldienām. Citam vienkārši brīvdiena, citam zaķi un olas, citam baznīca un rituāli. Man Jēzus. Nē, es negribu nevienu aizvainot, nevienu padarīt mazāk svarīgu. Tikai gribu pateikt, ko man nozīmē Lieldienas - Tā ir Lielā Diena, kuras centrā ir Jēzus. Svētdien svinēšu Viņa augšāmcelšanos. Aha. Brīnums! Viņš ne tikai nomira par maniem un taviem grēkiem, bet arī trešajā dienā augšāmcēlās, tādējādi padarīdams šo piedošanu pieejam un aktuālu. Jēzus ir dzīvs. Viņš ir īsts un pavisam reāls. Viņa piedošana arī ir dzīva un patiesa. Viņš dara brīvu no grēka. Viņš apsola mūžīgo dzīvību. Vēl vairāk, Viņš pats nāk un mājo cilvēkā, līdzdarbodamies visās lietās. Gandrīz vai prātam neaptverami. Tāds ir Lielās Dienas brīnums.