Ir lietas, par kurām prieks - varu teikt: pat ja nav iegūti tulītēji rezultāti, ir uzsākts pareizs virziens. Nu, pareizs pēc tā, ko saprotu un kādus mēŗķus sev esmu izvirzījis.
Tomēr mani nepamet tāda nepabeigtības sajūta. Stulba sajūta. Riktīgi zinu, ka varēja izdarīt labāk, varēja izdarīt vairāk. Tādu vai citādu, objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ... Nav svarīgi. Un vairs arī neko nevar mainīt. Tāda sajūta, ka esmu kādam parādā. Pats neapmierināts un, šķiet, visi apkārtējie arī. Var vienīgi izmantot to sajūtu, lai turpmāk tā kalpotu kā motivācija.
Un nekas jau nav beidzies - priekšā vēl svarīgākie notikumi. Tagad gan mazliet atpūtas (vismaz galvā) un tad jāpumpē tālāk.
Skaidrs ir viens, es šajā skrējienā esmu parādā divām ļoti īpašām personām savu laiku un uzmanību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru