Kad nu pēdējā laikā dikti populāri palicis runāt par draudzes patieso nozīmi, mācītāja (sludinātāja, diakona, jauniešu vadītāja) uzdevumiem un katra kristieša dzīves misiju, tad arī man radās kāda doma šajā sakarā. Necenšoties aptvert visu tēmu, lai nav jāpārdrukā visa Bībele, pievēršu uzmanību kāda drauga nesen izteiktam apgalvojumam: "Par to, cik labs vadītājs esi, var spriest tad, kad esi aizbraucis prom, un darbus uzticējis komandai."
Kā jau daļai no cilvēku rases, mums katram gribas kaut kā sevi pašapliecināt. Mēs zinām pareizos tekstus, pareizās lietas, ka mūsu identitāte ir Dievā, tomēr tā pavisam godīgi, mēs katrs cenšamies (varbūt pat neapzināti) veidot kaut kādu savu ES. Un nekas slikts tajā nav. Pēc idejas. Tomēr, ja sanāk pārcensties, tad gala rezultāts var izrādīties gaužām bēdīgs. Šaja ziņā grūtāk laikam ir tiem no mums, kuriem jau ir "tituli" - mācītājs, jauniešu vadītājs, diakons. Laika gaitā cilvēkiem jau ir izveidojies zināms priekšstats par šiem amatiem un to pildītāju darba aprakstiem. Mācītājam ir jāmāca, jāsludina, jāvada dievkalpojumi, jāapciemo slimnieki; jauniešu vadītājam ir jābūt aktīvam, mazliet trakam, viņam ir jāorganizē jauniešu tikšanās; diakonam ir jāpalīdz mācītājam pie Svētā Vakarēdiena, jāsveicinās un jārunājās svētdienās ar cilvēkiem utt. Katram mums ir sava "bilde". Tā nu reizēm mēs ļoti pieķeramies šiem darba aprakstiem, ka aizmirstam to, kas mums pa īstam jādara. Jēzus saka Pēterim: "Gani manas avis!" (Jāņa ev. 21.nodaļa). Ko nozīmē ganīt avis? Neesmu īpaši pētījis, tomēr cik man zināms, ganu uzdevums nav saplūkt zāli un pasniegt to aitām uz šķīvīša. Avis pašas ganās. Gana uzdevums ir norādīt un vadīt tās, kur zāļainākās ganības un uzmanīt, ka nekas slikts nenotiek. Protams, šī līdzība nav pilnīga, tomēr ceru, ka manu ideju saprotat.
Tie, kas mani pazīst, zina, ka man patīk citēt Mateja 28. Jēzus saka: "Ejiet un dariet par mācekļiem..." Mans, kā jauniešu vadītāja uzdevums, nav primāri izklaidēt jauniešus un sagatavot viņiem labu programmu vai jauniešu dievkalpojumu. es to daru, jo redzu, ka tas noder, lai celtu, iedrošinātu un izaicinātu viņus. Mācītāja primārais uzdevums nav vadīt draudzi, kā organizāciju, bet gan vadīt dzīvo draudzi, kas ir cilvēku kopums. Programmas vadīt ir daudz vieglāk, jo tās nerunā pretī, tām nav cilvēcisku kļūdu, un tajās viss ir atkarīgs no manis paša. Iemesli, kāpēc mums bieži īsti nesekmējas veidot mācekļus, ir dažādi. Mēs baidāmies, ka nevarēsim visu kontrolēt, ja kādu lietu uzticēsim kādam jaunajam. Citreiz tas saistīts ar godkāri vadīt vai arī ar vainas apziņu, kas saka: "Es taču esmu mācītājs. Ja manā vietā sludinās cits, tad draudze pārstās man maksāt." Un galu galā visbiežāk man liekas, tas saistīts ar neuzticību Dievam, ka Viņš var vadīt un lietot arī citus, kuri varbūt nav tik pieredzējuši, kā esam mēs. Mēs taču varam izdarīt labāk, pluss tas neprasa neko saskaņot un kādam kaut ko mācīt, tātad arī vieglāk un vienkāršāk. Te nu mēs atduramies pret tādu tipisku latviešu īstermiņa domāšanu, kuru redzam biznesā, politikā, profesionālajā sportā un daudz kur citur. Šī domāšana agri vai vēlu noved pie krīzes...
Ja mēs nesāksim jau laikus domāt par to, kā nodot stafetes kociņu, tad tas, ko veidojam šodien, pastāvēs tik ilgi, kamēr mēs esam tajā iesaistīti. Varbūt tev ir lieliska kalpošana, bet kas notiek tad, kad tev ir atvaļinājums? Kas notiks tad, kad Dievs tevi aicinās kalpot citur? Vai būs kāds, kas zina, māk un ir gatavs pārņemt to, ko esi veidojis līdz šim? Celsim nevis savu identitāti, bet gan Dieva valstību - ieguldīsim ilgtermiņā.
P.S. tas nav attiecināms tikai uz kalpotājiem, bet gan arī uz ikvienu kristieti - kur tu ieguldi savu laiku, naudu, enerģiju?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru