Šodien Lielā piektdiena, bet svētdien - Lielā Diena.

Šodien lielā piektdiena. Piesitam krustā Ķēniņu. Jap, es un tu - arī mēs esam līdzvainīgi Viņa nāvē. Mēs nebijām tur un ar varu Viņu pie krusta nevedām. Patiesībā neviens neveda. Viņš pats Savu dzīvi atdeva. Par maniem un taviem grēkiem. Jap. Mēs esam līdzvainīgi. Kāpēc šo dienu sauc par Lielo Piektdienu? Pasaules Ķēniņš un visa Radītājs mirst pie koka krusta Savas radības izsmiets. Vai tev ir bijis gadījums, kad dari kaut ko labu kādam, bet pateicības vietā saņem izsmieklu? Es reiz sabļāvu uz māsu, kad viņa uz manas galda lampas bija uzlīmejusi sirsniņu. Viņa gribēja parādīt, ka mīl mani, bet es sabļāvu, jo man tas likās pārāk meitenīgi. Pat pēc vairākiem gadiem joprojām jūtos stulbi. Ļoti stulbi. Tā pat ir ar Jēzu. Un es negribu justies stulbi. Tāpēc pateicībā pieņemu Jēzus mīlestības apliecinājumu Lielajā Piektdienā.

Katram dažādi iemesli Lieldienām. Citam vienkārši brīvdiena, citam zaķi un olas, citam baznīca un rituāli. Man Jēzus. Nē, es negribu nevienu aizvainot, nevienu padarīt mazāk svarīgu. Tikai gribu pateikt, ko man nozīmē Lieldienas - Tā ir Lielā Diena, kuras centrā ir Jēzus. Svētdien svinēšu Viņa augšāmcelšanos. Aha. Brīnums! Viņš ne tikai nomira par maniem un taviem grēkiem, bet arī trešajā dienā augšāmcēlās, tādējādi padarīdams šo piedošanu pieejam un aktuālu. Jēzus ir dzīvs. Viņš ir īsts un pavisam reāls. Viņa piedošana arī ir dzīva un patiesa. Viņš dara brīvu no grēka. Viņš apsola mūžīgo dzīvību. Vēl vairāk, Viņš pats nāk un mājo cilvēkā, līdzdarbodamies visās lietās. Gandrīz vai prātam neaptverami. Tāds ir Lielās Dienas brīnums.