copes lietas

Pieņemsim, ka esmu tīri ciešams zvejnieks un es spēju savu saimi apgādāt ar zivīm.
Es ļoti mīlu savu saimi un vēlos par to gādāt. Labi gādāt.
Saimei apētīte rodas ēdot.
Man ir dillema - izdabāt saimei un visu enerģiju veltīt tam, lai sagādātu viņiem nepieciešamās zivis, vai arī skatīties ilgtermiņā un apmācīt savu dēlu makšķerēt, lai arī kādu dienu viņš spētu apgādāt savu saimi.
Skaidrs ir viens, ka es nevaru top līmenī izdarīt abus, jo, lai dēls patiesi iemācītos, man jāļauj viņam ņemt makšķeri savās rokās, pat tad, ja tas nozīmē, ka viņš nespēs sagādāt tik pat daudz zivis, cik es spēju. Vismaz sākumā. Man jāvelta laiks, lai viņam palīdzētu sagatavot visu nepieciešamo, kā arī iemācītu lābākos man zināmos paņēmienus.
P.S. man ir arī otrs dēls.

Gani Manas Avis

Kad nu pēdējā laikā dikti populāri palicis runāt par draudzes patieso nozīmi, mācītāja (sludinātāja, diakona, jauniešu vadītāja) uzdevumiem un katra kristieša dzīves misiju, tad arī man radās kāda doma šajā sakarā. Necenšoties aptvert visu tēmu, lai nav jāpārdrukā visa Bībele, pievēršu uzmanību kāda drauga nesen izteiktam apgalvojumam: "Par to, cik labs vadītājs esi, var spriest tad, kad esi aizbraucis prom, un darbus uzticējis komandai."


Kā jau daļai no cilvēku rases, mums katram gribas kaut kā sevi pašapliecināt. Mēs zinām pareizos tekstus, pareizās lietas, ka mūsu identitāte ir Dievā, tomēr tā pavisam godīgi, mēs katrs cenšamies (varbūt pat neapzināti) veidot kaut kādu savu ES. Un nekas slikts tajā nav. Pēc idejas. Tomēr, ja sanāk pārcensties, tad gala rezultāts var izrādīties gaužām bēdīgs. Šaja ziņā grūtāk laikam ir tiem no mums, kuriem jau ir "tituli" - mācītājs, jauniešu vadītājs, diakons. Laika gaitā cilvēkiem jau ir izveidojies zināms priekšstats par šiem amatiem un to pildītāju darba aprakstiem. Mācītājam ir jāmāca, jāsludina, jāvada dievkalpojumi, jāapciemo slimnieki; jauniešu vadītājam ir jābūt aktīvam, mazliet trakam, viņam ir jāorganizē jauniešu tikšanās; diakonam ir jāpalīdz mācītājam pie Svētā Vakarēdiena, jāsveicinās un jārunājās svētdienās ar cilvēkiem utt. Katram mums ir sava "bilde". Tā nu reizēm mēs ļoti pieķeramies šiem darba aprakstiem, ka aizmirstam to, kas mums pa īstam jādara. Jēzus saka Pēterim: "Gani manas avis!" (Jāņa ev. 21.nodaļa). Ko nozīmē ganīt avis? Neesmu īpaši pētījis, tomēr cik man zināms, ganu uzdevums nav saplūkt zāli un pasniegt to aitām uz šķīvīša. Avis pašas ganās. Gana uzdevums ir norādīt un vadīt tās, kur zāļainākās ganības un uzmanīt, ka nekas slikts nenotiek. Protams, šī līdzība nav pilnīga, tomēr ceru, ka manu ideju saprotat.


Tie, kas mani pazīst, zina, ka man patīk citēt Mateja 28. Jēzus saka: "Ejiet un dariet par mācekļiem..." Mans, kā jauniešu vadītāja uzdevums, nav primāri izklaidēt jauniešus un sagatavot viņiem labu programmu vai jauniešu dievkalpojumu. es to daru, jo redzu, ka tas noder, lai celtu, iedrošinātu un izaicinātu viņus. Mācītāja primārais uzdevums nav vadīt draudzi, kā organizāciju, bet gan vadīt dzīvo draudzi, kas ir cilvēku kopums. Programmas vadīt ir daudz vieglāk, jo tās nerunā pretī, tām nav cilvēcisku kļūdu, un tajās viss ir atkarīgs no manis paša. Iemesli, kāpēc mums bieži īsti nesekmējas veidot mācekļus, ir dažādi. Mēs baidāmies, ka nevarēsim visu kontrolēt, ja kādu lietu uzticēsim kādam jaunajam. Citreiz tas saistīts ar godkāri vadīt vai arī ar vainas apziņu, kas saka: "Es taču esmu mācītājs. Ja manā vietā sludinās cits, tad draudze pārstās man maksāt." Un galu galā visbiežāk man liekas, tas saistīts ar neuzticību Dievam, ka Viņš var vadīt un lietot arī citus, kuri varbūt nav tik pieredzējuši, kā esam mēs. Mēs taču varam izdarīt labāk, pluss tas neprasa neko saskaņot un kādam kaut ko mācīt, tātad arī vieglāk un vienkāršāk. Te nu mēs atduramies pret tādu tipisku latviešu īstermiņa domāšanu, kuru redzam biznesā, politikā, profesionālajā sportā un daudz kur citur. Šī domāšana agri vai vēlu noved pie krīzes...


Ja mēs nesāksim jau laikus domāt par to, kā nodot stafetes kociņu, tad tas, ko veidojam šodien, pastāvēs tik ilgi, kamēr mēs esam tajā iesaistīti. Varbūt tev ir lieliska kalpošana, bet kas notiek tad, kad tev ir atvaļinājums? Kas notiks tad, kad Dievs tevi aicinās kalpot citur? Vai būs kāds, kas zina, māk un ir gatavs pārņemt to, ko esi veidojis līdz šim? Celsim nevis savu identitāti, bet gan Dieva valstību - ieguldīsim ilgtermiņā.


P.S. tas nav attiecināms tikai uz kalpotājiem, bet gan arī uz ikvienu kristieti - kur tu ieguldi savu laiku, naudu, enerģiju?

Lietot vai piedzivot?

Iespejams, iemesls, kapec mes nemaz tik biezhi nepiedzivojam Sv. Gara speku, ir tapec, ka mes to velamies lietot nevis dzivot ar to. Mes gribam, lai Sv. Gars ir ka tadas musu superspejas, kuras varam lietot, kad tas nepiecieshams. Bet nevienam tachu nepatik, ka vinju tikai lieto (izmanto). Sv. Gars ir persona. Kapec lai Vinjsh kaut ko daritu tava dzive, ja tu ar Vinju ta isti nemaz nedraudzejies?

Es zinu, ka makten maz laika pavadu ar Dievu, tomer sagaididams, ka Vinjsh dos speku un gudribu kalposhanai, drosmi sludinashanai, pardabisku speku stavet preti greka kardinajumam, nezudoshu speju milet + vel dziedinas, atbrivos, aicinas, uzrunas un glabs cilvekus tad, kad es kalpoju.

Es tik biezhi lietoju Dievu nevis dzivoju ar Vinju:/ un diemzhel, reizem lidzigi ir ari ar cilvekiem...

Liels

Doma par to,ka Sv.Gars dzivo mani,vienmer saistijas ar tadu mazu,klusu un kautrigu balstinju,kas shad tad kaut ko pasaka,bet JOMAJO-mani dzivo tas pats Sv.Gars,kas Jezu uzmodinaja no mironjiem!!! Pekshnji sajutos tik liels. :)

Šodien Lielā piektdiena, bet svētdien - Lielā Diena.

Šodien lielā piektdiena. Piesitam krustā Ķēniņu. Jap, es un tu - arī mēs esam līdzvainīgi Viņa nāvē. Mēs nebijām tur un ar varu Viņu pie krusta nevedām. Patiesībā neviens neveda. Viņš pats Savu dzīvi atdeva. Par maniem un taviem grēkiem. Jap. Mēs esam līdzvainīgi. Kāpēc šo dienu sauc par Lielo Piektdienu? Pasaules Ķēniņš un visa Radītājs mirst pie koka krusta Savas radības izsmiets. Vai tev ir bijis gadījums, kad dari kaut ko labu kādam, bet pateicības vietā saņem izsmieklu? Es reiz sabļāvu uz māsu, kad viņa uz manas galda lampas bija uzlīmejusi sirsniņu. Viņa gribēja parādīt, ka mīl mani, bet es sabļāvu, jo man tas likās pārāk meitenīgi. Pat pēc vairākiem gadiem joprojām jūtos stulbi. Ļoti stulbi. Tā pat ir ar Jēzu. Un es negribu justies stulbi. Tāpēc pateicībā pieņemu Jēzus mīlestības apliecinājumu Lielajā Piektdienā.

Katram dažādi iemesli Lieldienām. Citam vienkārši brīvdiena, citam zaķi un olas, citam baznīca un rituāli. Man Jēzus. Nē, es negribu nevienu aizvainot, nevienu padarīt mazāk svarīgu. Tikai gribu pateikt, ko man nozīmē Lieldienas - Tā ir Lielā Diena, kuras centrā ir Jēzus. Svētdien svinēšu Viņa augšāmcelšanos. Aha. Brīnums! Viņš ne tikai nomira par maniem un taviem grēkiem, bet arī trešajā dienā augšāmcēlās, tādējādi padarīdams šo piedošanu pieejam un aktuālu. Jēzus ir dzīvs. Viņš ir īsts un pavisam reāls. Viņa piedošana arī ir dzīva un patiesa. Viņš dara brīvu no grēka. Viņš apsola mūžīgo dzīvību. Vēl vairāk, Viņš pats nāk un mājo cilvēkā, līdzdarbodamies visās lietās. Gandrīz vai prātam neaptverami. Tāds ir Lielās Dienas brīnums.

Ekskluzīvas tiesības

Lasot Apustuļu darbu 21.nodaļu, redzu un saprotu, kur jūdi bija nošāvuši greizi: viņi uzskatīja, ka viņiem pieder ekskluzīvas tiesības uz Dievu.

27 Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu Templī, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu,
28 saukdami: "Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus Templī un sagānījis šo svēto vietu."
29 Jo viņi iepriekš bija redzējuši efezieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils to ievedis Templī.
30 Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis un, sagrābuši Pāvilu, vilka to no Tempļa ārā; un tūdaļ durvis tika aizslēgtas.

Dievs bija izredzējis Izraēla tautu jau Ābrahamam dodot apsolījumu, tāpēc izraēlieši bija nodomājuši, ka viņi ir kādi īpaši, kādi labāki, kādi svarīgāki par citiem. Viņa Dieva apsolījumus, Dieva tuvumu (templis tajos laikos simbolizēja Dieva klātbūtni) turēja par savu īpašumu.

Tā arī mēs bieži vien domājam, ka mums ir ekskluzīvas tiesības uz Dievu un Viņa svētībām. Varbūt ne gluži fiziski, bet mēs noslēdzam draudzes "durvis" cilvēkiem, kas Dievu nepazīst. Mēs norobežojam savas dzīves no apkārtējiem cilvēkiem, mēs neatveram savas sirdis svešiniekiem, jo domājam, ka mēs esam īpaši, ka mēs esam labāki, ka mēs esam svarīgāki, jo Dievs mūs ir izvēlējies. Mēs pilnīgi pazaudējam īsto Evaņģēlija vēsti un dzīvojam galīgā aplamībā.

Patiesībā viss ir pavisam otrādi. Dieva piederēja ekskluzīvas tiesības uz izraēla tautu, jo Viņš to bija izvēlējies. Viņam pieder tieši tādas pašas tiesības arī uz katru no mums, jo esam Viņa radīti un Viņa upuris ir darījis mūs brīvus. Mūsu dzīve pilnībā ir Viņa rokās. Tā vismaz tam vajadzētu būt.

Pagājušajā nedēļas nogalē konferencē "Izaicinājums" dzirdēju šādu citātu: "Tev nevar būt divas dzīves. Tu nevari iegūt Jēzus dzīvi, ja tu neatdod savējo." Tātad, ja esi atdevis savu dzīvi Jēzum, tad tā pieder Viņam. Tu elpo, ēd, guli, strādā, kalpo, dziedi, smejies, atpūties, sporto, sarunājies tikai un vienīgi Jēzum par godu. Ļauj Jēzum to visu arī lietot. Ļauj, lai Viņš tevi vada tavā ikdienā. Neatstāj Jēzu savā personiskajā laikā ar Viņu, neatstāj Viņu baznīcā vai Bībeles studiju grupiņā. Esi ar Viņu visur! Klausies uz Viņu un dari tā, kā Viņš tevi aicina.

Kristietība ir par personiskām attiecībām ar Dievu, tomēr Dievs nav tavs privātīpašums ;)

Absolūti patīk šis koncepts!

Paldies Agritai par otrdienas pārdomām :)