Skats no Malas

Nezinu gan kapēc, bet man ir tāda mode analizēt cilvēku teikto. Gan to, ko viņi pasaka, gan to, kā viņi to pasaka. Nē, nu ne jau vienmēr, un principā arī ne ar īpašu nolūku. Reizēm tā vienkārši izdodas pamanīt kādas lietas, kuras analizēju pilnīgi brīvi pēc saviem ieskatiem un pieredzes...

Šoreiz par cilvēku viedokļiem. Lai nebūtu ļoti vispārināts, par piemēru ņemšu cilvēku viedokļus par mani un nesenajiem jaunumiem manā dzīvē. Cilvēku reakcija uz vienu un to pašu:

*Kāds, kas mani diezgan labi pazīst, zina manus dzīves uzskatus, manu pagātni, uz šo notikumu reaģē gandrīz palecoties, izrādot patiesu sajūsmu un prieku. Nepievēršot uzmanību sīkumiem, cilvēks izsaka atbalstu un iedrošinājumu.

*Kāds cits, kas mani pazīst varbūt ne tik labi, bet pietiekami, lai zinātu, kā tās lietas notiek, un tomēr ne gluži pats dzīvo ar tādu dzīves uzskatu, izsakās atzinīgi un pasmaida. Nav sajūsmā, tomēr atzīst, ka katrs dzīvo pēc savas ticības. Principā atbalsta. Cik dzirdēts, vēlāk parrunā lietu ar sev līdzigi domājošajiem. (es droši vien darītu tā pat, jāatzīst)

*Kāds, kas mani saticis pāris reizes dzīvē, iepazinis nedaudz, bet, šķiet izveidojusies laba, tomēr virspusēja draudzība. Nāk no citas kultūras, kur lietas notiek pilnīgi citādāk. Principā situāciju pieņem, jo nezina kā reaģēt. Tomēr ar sev līdzīgi domājošiem droši pārrunā notikumu, izsaka komentārus un ķiķina aiz muguras.

*Kāds, ar kuru ir tikai darba tipa attiecības, uzzinot, ka nedzīvoju kopā ar savu līgavu, ir makteni izbrīnīts. Taktisks cilvēks, tāpēc neļauj iekšā sēdošajiem komentāriem birt uz āru, tomēr sejā var nolasīt, ka šāds solis šķiet makten aplams. Pilnībā nepiekrīt, tomēr neiedziļinās lietas būtībā, jo principā ir vienalga.

*Ģimenes loceklis, kas tomēr dzīvo pēc citiem principiem, neskatoties uz visu, ir aizkustināts līdz asarām. Atbalsta ar visām četrām un pauž patiesu prieku.

Protams, te varētu ierindot veselu rindu dažādu viedokļu. Arī par citiem, varbūt mazliet mazāk nozīmīgiem notikumiem. Nav ne aizvainojuma, ne dusmu. Vienkārši šis rada pārdomas:

Ir svarīgi, kā izskatos citu acīs, un ko šie cilvēki par mani domā, tomēr es dzīvoju SAVU dzīvi. Šajā gadījumā ir daudz svarīgāk, ko domā mana brīnišķīgā Rute, un ko domāju es pats. Cilvēku viedokli der ņemt vērā, izvērtēt to, un redzēt, vai var būt vēl labāk. Tomēr arī cilvēku viedoklis ir tikai viņu viedoklis. Varbūt viņu dzīvē tas der ideāli, bet manējā vienkārši neiederas. Un reizēm viņi kļūdās, jo arī viņi ir tikai cilvēki. Arī par viņiem spriež un viņus vērtē.

Interesants fakts: Sabiedrībā par nobriedušu uzskata puisi, kurš dzīvo kopā ar meiteni un abu kopīgo bērnu, bet smīkņāts tiek par mani, jo esmu saderinājies, bet vēl nav bijis seks un nedzīvoju kopā ar savu līgavu! Manas attiecības neesot nopietnas! :D