Šodien bija brīnišķīgs vakars! Aizgājām uz teātri un pēcāk pasēdējām un forši parunājām par pagātni, tagadni un nākotni. Protams. :D Pavadīju viņu mājup un atpakaļceļā vakara sarunu iespaidā atcerējos kādu lietu, proti, ka mūsu mēķis jau nebija tikai vienam otru atrast. Ar to viss tikai sākas. Mūsu mērķis ir abiem kopā atrast Dievu un Viņa aicinājumu. Sweet! Sākumā skatāmies viens uz otru, bet tas nav tik svarīgi. Svarīgāk ir abiem skatīties vienā virzienā.
Tad nu tālāk ejot sapratu, ka tā ir dikti daudzās jomās mūsu dzīvēs. Piem., nauda. Nav jau galvenais cik un kā tu pelni, bet gan kāpēc tu pelni un kam tu to lieto. Vai arī talantiem un spējām. Viena lieta ir apgūt ģitārspēli vai iemācīties skaisti dziedāt, bet otrs, vēl svarīgāks jautājums ir - ko iesākt ar šo prasmi? Un ir ok dziedāt vai spēlēt savam priekam. Ticu, ka Dievs rib, lai varam priecāties. Ir ok pelnīt, lai būtu kur dzīvot un ko ēst, jo ticu,ka Dievs grib lai esam paēduši un ar jumtu virs galvas. Bet arī tam ir savs iemesls. Jo citādi ir diezgan bezjēdzīgi...
Kāds ir tavs aicinājums? Šo jautājumu uzdodu sev itin bieži pēdējā laikā. Un interesanti, ka atbilde nāk ne tā, kā es to būtu gaidījis, bet droši vien tā, kā man tas ir vajadzīgs :) old school teiciens :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru