Atmaskots.

"Kad cilvēks saprot Jēzus ideālu neiespējamību, kad cilvēks beidzot atsakās no saviem paša pūliņiem kā līdzekļa, ar ko ietekmēt Dievu; kad cilvēks beidzot saprot, ka viss, kas viņš ir un kas viņš jebkad būs Dieva priekšā, ir atkarīgs no Dieva darba, nevis no viņa, tad cilvēks kļūst brīvs būt patiess attiecībā uz to, kas notiek viņa dzīvē. Viņš ir brīvs būt atklāts ungodīgs attiecībā uz visām savām kļūdām, neveiksmēm, grēku utt. Viņš spēj ieraudzīt, ka nekas nav atkarīgs no viņa izlikšanās par to, kas viņš nav. Kā bieži uzsver kāds mans draugs: "Tikai tad, kad vairs nav svarīgi redzēt to,kā lietas izskatās, ir iespējams ieraudzīt un mainīt to, kādas tās ir." Un katrs psihologs Tev pateiks, ka tas ir pats galvenais, kas nepieciešams mentālajai un emocionālajai (un garīgajai) veselībai.

/Vēstules no skeptiķa/

un ne primo, ne pēdējo reizi...

huh. dzīve iet uz priekšu un visu nevar paspēt. Laikam ir jāiet līdzi. Jādara tas, kas jādara, un jābūt tu, kur jābūt. Tāda ir dzīve.

Pēdējās pāris dienas ir sanācis domāt par cilvēkiem, kuri kādreiz bija liela daļa no manas dzīves. Ir daži tādi, kurus var nesatikt gadu un pat vairāk, bet atkal satiekoties, liekas, ka nekas īsti nav mainījies. šī draudzība nav zudusi. un tas riktīgi priecē. Tas patiesi ir brīnišķīgi! Bet laiks iet un cilvēki mainās. Es mainos, Tu mainies, mēs visi mainamies. Un tad ar kādiem draugiem sanāk tā, ka tas kontakts kkur pazūd. Var izmēģināt da jebko, bet tā vnk ir. Atskatoties atpakaļ, redzu daudzas kļūdas un stulbas lietas, kuras esmu pieļāvis veidojot attiecības ar cilvēkiem, un tas ir tas, kas laikam sāp visvairāk. Reizēm vairs nav iespēja šīs kļūdas labot. Var atvainoties, var piedot, bet tomēr vairs nevar atgriezt to, kas bijis. Vismaz ne vienpusēji...

Cilvēki Tavā dzīvē ir Dieva dāvana! Novērtē to, kamēr Tevi ir laiks, jo Tu nekad nevari zināt, cik ilgi šie cilvēki uzturēsies Tavā dzīvē...

Gacho - Attiecības

No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas...

Ja neskaita aiziešanu no kontaktlēcu pasaules un Metro jaunās sezonas sākumu, tad pēdējā laikā manu galvu nodarbinājusi lielākoties viena lieta jeb viena būtne. Un kā nu ne! Ne jau katram ir tik brīnišķīgi gudra, asprātīga, mīļa, jauka, sirsnīga un skaista līgava kā man! :) Liekas, pilnīgi normāli, ja galva griežas. Un griežas tā ap viņu. :)

Šodien bija brīnišķīgs vakars! Aizgājām uz teātri un pēcāk pasēdējām un forši parunājām par pagātni, tagadni un nākotni. Protams. :D Pavadīju viņu mājup un atpakaļceļā vakara sarunu iespaidā atcerējos kādu lietu, proti, ka mūsu mēķis jau nebija tikai vienam otru atrast. Ar to viss tikai sākas. Mūsu mērķis ir abiem kopā atrast Dievu un Viņa aicinājumu. Sweet! Sākumā skatāmies viens uz otru, bet tas nav tik svarīgi. Svarīgāk ir abiem skatīties vienā virzienā.

Tad nu tālāk ejot sapratu, ka tā ir dikti daudzās jomās mūsu dzīvēs. Piem., nauda. Nav jau galvenais cik un kā tu pelni, bet gan kāpēc tu pelni un kam tu to lieto. Vai arī talantiem un spējām. Viena lieta ir apgūt ģitārspēli vai iemācīties skaisti dziedāt, bet otrs, vēl svarīgāks jautājums ir - ko iesākt ar šo prasmi? Un ir ok dziedāt vai spēlēt savam priekam. Ticu, ka Dievs rib, lai varam priecāties. Ir ok pelnīt, lai būtu kur dzīvot un ko ēst, jo ticu,ka Dievs grib lai esam paēduši un ar jumtu virs galvas. Bet arī tam ir savs iemesls. Jo citādi ir diezgan bezjēdzīgi...

Kāds ir tavs aicinājums? Šo jautājumu uzdodu sev itin bieži pēdējā laikā. Un interesanti, ka atbilde nāk ne tā, kā es to būtu gaidījis, bet droši vien tā, kā man tas ir vajadzīgs :) old school teiciens :D

koncentrācija

Kad daudz darāmā, vajag darīt, bet ja gribas izvēdināt galvu, tad var arī pusnaktī aizdoties uz McDonald, kas pie Dienvidu tilta :D

Un ja liela atbildība sāk bik niezēt, tad vajag izdarīt kaut ko muļķīgu! :D

Šovakar Metro atklāšana, 30.jūlijā kāzas un es joprojām īsti nezinu par ko balsot 10.Saeimas vēlēšanās..

Vecā paaudze

Sjutos vecs...

Sākot jau ar piektdienas vakaru, kad ar Ansi devāmies uz Gustavo tūres atklāšanas koncertu Ropažos. Publika visdažādākā. Cilvēku nebija daudz, bet ja koncerts būtu beidzies pēc 23:00, tad pēc likuma, skatītāju droši vien nebūtu ne puse :D Vecumu īpaši sajutu, kad visi sāka dziedāt līdzi dziesmām, kuras dzirdēju pirmo reizi, bet, kad skanēja kādi vecāki gabali, tad ar Ansi bijām vienīgiek, kas dzied! :D

Sestdien biju apciemot tēvu, viņa māsu un savas māsīcas. Vecākā no māsīcas meitām atmiņā palikusi, kad ar draudzenēm vēl smilškastē spēlējās, bet nu jau dzīvo kopā ar puisi un pavisam legāli drīkst iegādāties arī sērkociņus t.i. alkoholu :D Un es esmu viņas ONKULIS! :D

Svētdien biju pie savējiem. Brāļa vecākais dēls, kuru vēl pa visam nesen šūpulī šupoju, nu jau uzsāk skolas gaitas un brauc ar moci, kas pat man liekas diezgan bīstams! :O

Te gribas atcerēties dziesmu par Tabitu:

Vecās likteņdzirnas
Mūsu mūžu maļ
Gadi skrien kā Stirnas
Un nenāk atpakaļ...

Skats no Malas

Nezinu gan kapēc, bet man ir tāda mode analizēt cilvēku teikto. Gan to, ko viņi pasaka, gan to, kā viņi to pasaka. Nē, nu ne jau vienmēr, un principā arī ne ar īpašu nolūku. Reizēm tā vienkārši izdodas pamanīt kādas lietas, kuras analizēju pilnīgi brīvi pēc saviem ieskatiem un pieredzes...

Šoreiz par cilvēku viedokļiem. Lai nebūtu ļoti vispārināts, par piemēru ņemšu cilvēku viedokļus par mani un nesenajiem jaunumiem manā dzīvē. Cilvēku reakcija uz vienu un to pašu:

*Kāds, kas mani diezgan labi pazīst, zina manus dzīves uzskatus, manu pagātni, uz šo notikumu reaģē gandrīz palecoties, izrādot patiesu sajūsmu un prieku. Nepievēršot uzmanību sīkumiem, cilvēks izsaka atbalstu un iedrošinājumu.

*Kāds cits, kas mani pazīst varbūt ne tik labi, bet pietiekami, lai zinātu, kā tās lietas notiek, un tomēr ne gluži pats dzīvo ar tādu dzīves uzskatu, izsakās atzinīgi un pasmaida. Nav sajūsmā, tomēr atzīst, ka katrs dzīvo pēc savas ticības. Principā atbalsta. Cik dzirdēts, vēlāk parrunā lietu ar sev līdzigi domājošajiem. (es droši vien darītu tā pat, jāatzīst)

*Kāds, kas mani saticis pāris reizes dzīvē, iepazinis nedaudz, bet, šķiet izveidojusies laba, tomēr virspusēja draudzība. Nāk no citas kultūras, kur lietas notiek pilnīgi citādāk. Principā situāciju pieņem, jo nezina kā reaģēt. Tomēr ar sev līdzīgi domājošiem droši pārrunā notikumu, izsaka komentārus un ķiķina aiz muguras.

*Kāds, ar kuru ir tikai darba tipa attiecības, uzzinot, ka nedzīvoju kopā ar savu līgavu, ir makteni izbrīnīts. Taktisks cilvēks, tāpēc neļauj iekšā sēdošajiem komentāriem birt uz āru, tomēr sejā var nolasīt, ka šāds solis šķiet makten aplams. Pilnībā nepiekrīt, tomēr neiedziļinās lietas būtībā, jo principā ir vienalga.

*Ģimenes loceklis, kas tomēr dzīvo pēc citiem principiem, neskatoties uz visu, ir aizkustināts līdz asarām. Atbalsta ar visām četrām un pauž patiesu prieku.

Protams, te varētu ierindot veselu rindu dažādu viedokļu. Arī par citiem, varbūt mazliet mazāk nozīmīgiem notikumiem. Nav ne aizvainojuma, ne dusmu. Vienkārši šis rada pārdomas:

Ir svarīgi, kā izskatos citu acīs, un ko šie cilvēki par mani domā, tomēr es dzīvoju SAVU dzīvi. Šajā gadījumā ir daudz svarīgāk, ko domā mana brīnišķīgā Rute, un ko domāju es pats. Cilvēku viedokli der ņemt vērā, izvērtēt to, un redzēt, vai var būt vēl labāk. Tomēr arī cilvēku viedoklis ir tikai viņu viedoklis. Varbūt viņu dzīvē tas der ideāli, bet manējā vienkārši neiederas. Un reizēm viņi kļūdās, jo arī viņi ir tikai cilvēki. Arī par viņiem spriež un viņus vērtē.

Interesants fakts: Sabiedrībā par nobriedušu uzskata puisi, kurš dzīvo kopā ar meiteni un abu kopīgo bērnu, bet smīkņāts tiek par mani, jo esmu saderinājies, bet vēl nav bijis seks un nedzīvoju kopā ar savu līgavu! Manas attiecības neesot nopietnas! :D

Par uztraukumu, prieku un sāpēm...

Nekas jau daudz nav ko stāstīt. T.i. Stāstīt var tik ļoti daudz, bet šobrīd nav izdomāts uzrakstāms alfabēts, ar kura palīdzību spētu izteikt visu, kas sakrājies!

Varētu citēt Prāta Vētru: "Tā ir labi, tā ir tik labi!"

Bet vispār pēdējā laikā populārākais vārds ir "DULLI"...
Tiem džekiem, kas tuvākā un tālākā laikā domā bildināt kādu meiteni, es saku: uz priekšu! Tas ir superīgi un apsveicami! Tikai rēķinieties ar nenormālu stresu :D man tas bija tik liels, ka dūša pat slikta brīžiem palika. Un apētīte pa īstam atgriezās tikai kādā trešajā dienā pēc notikuma... Bet lai nu kā: Tas IR tā vērts! Katrs brīdis!

Protams, šādu lēmumu vajag apdomāt kārtīgi, bet nekad nav iespējams to līdz galam kārtīgi izdomāt. Tas, kā es biju to iedomājies, un tas, kā tas reāli bija un ir, ir divas diezgan atšķirīgas lietas!

Un ar to viss tikai sākas... Pēc tam ir jāpaziņo vecākiem, draugiem, radiniekiem un, protams, jāieraksta FB profilā! :D Un tikai pēc tam tu tā nomierienies un apzinies, ko tas patiesībā nozīmē, un cik tas pa īstam ir nopietni un skaisti! :)

Dzīvē vairs nav problēmu - ir tikai izaicinājumi. Vismaz pagaidām!

Un par sāpēm - ja neskaita vēdersāpēs no uztraukuma un vaigu sāpes no smaidīšanas, kas nu jau būs lielā mērā pārgājušas, tad vēl šodien biju pie zobārsta! :(