Brīvība un mīlestība. Izvēle.

Un - vai tas ir tā vērts? Tas ir mans otrais punkts. Ja kāds atrodas nakts murgam līdzīgas traģēdijas iespaidā, tad gluži saprotams, ka viņš domā - tas nav tā vērts. Bet padomā par trim lietām. Visprims - paši no savas dzīves mēs zinām, ka mīlestība var sagādāt sāpes. Milot otru cilvēku, audzinot bērnus, veidojot dziļas draudzības attiecīabas, mēs bieži vien daudz ciešam. Es zinu, ka arī Tu esi savu daļu piedzīvojis. Cilvēki mūs atstumj, nomirst, bērni sadumpojas utt. Un tomēr mēs turpinām mīlēt. Mēs parasti uzskatām, ka to nedarīt ir gļēvi, traģiski un briesmīgi. Ja kāds cilvēks nekad nemīlēs, viņš nekad necietīs. Bet viņš arī nekad nebūs paīstam dzīvojis.

Bet vai Dievs nav tādā pašā stāvoklī, tikai kosmiskā mērogā? Atteikties radīt pasauli, kurā iespējama mīlestība, tāpēc vien, ka pastāv pārāk liels risks - tas šķiet Dieva necienīgi. Mīlestība patiešām ir vienīgais iemesls, kas ir radīšanas vērts. Tā nav brīvība pašas brīvības dēļ, ko Dievs tā vērtē,- tā ir mīlestība. Vienkārši - brīvība ir vienīgais iespējamais līdzeklis, kā to īstenot.

"Vēstules no skeptiķa"

Īstās mājas un patiesa brīvība!

Mēs katrs dzīvē lgojamies pēc brīvības un pēc vietas, kur piederēt. Tā viņš vienkārši ir... Mēs katrs to saredzam citādi, bet katrs mēs cīnamies, darbojamies, krītam un ceļamies, lai šīs divas lietas sasniegtu, tomēr gandrīz vienmēr viļamies, kad tās saņemam, jo tas nav gluži tā, kā to bijām iedomājušies. Šīs lietas nesniedzpilnīgu piepildījumu, pilnīgi laimi.

Pagājušajā nedēļā bija kāda jauka pastaiga kopā ar Ruti. :) Gājām arī cauri Doma laukumam un apstājāmies, lai aplūktu tur izstādītās bildes par godu 4.maijam. Tik patiesas, tik īstas.

Var redzēt, ka cilvēki tajās mīl Latviju! Es arī mīlu Latviju! Šiem cilvēkiem brīva Latvija nozīmēja tik daudz. Šī brīvība bija dzīvības vērta! Tā saistījās ar lielām cerībām. Bet tagad? Cik daudzi patiešām māk novērtēt brīvu Latviju? Tagad mēs tiecamies pēc jaunām savienībām. Mēs gribam piederēt ne vairs paši sev, bet gan stilīgajai rietumu kultūrai, jo, redz, viņi dzīvo labāk... Vecākā paaudze atceras padomju laikus un ilgojas pēc tiem, gluži kā Israēla tauta ilgojās pēc Ēģiptes. "Tur vismaz mēs bijām apģērtbti un paēduši". Mēs joprojām neesam apmierināti...

Politiska, sociāla vai ekonomiska brīvība nespēj padarīt mūsu dzīvi pilnīgu. Piederība kādai noteiktai grupai nespēj padarīt mūs patiesi laimīgus... Tā ir ilūzija! "It's all in your head!"

Patiesība (pat tad, ja negatīvi reāla) padara mūs brīvus! Mūsu īstās mājas ir citur...

P.S. Tu zini, kā smaržo brīvība? Es zinu - tā, kā smaržo gaiss jūrmalā! Mana brīvība smaržo tieši tā! :)

Darbības vārds!

"Es esmu iemīlējies, bet man tagad jāmācās mīlēt!"

Spēja atpazīt un izdzīvot šīs divas lietas, iespējams, ir jebkuru attiecību panākumu atslēga!

Falling in Love is not the same as Choosing to Love!

WWW - What's Wrong with the World?

Lasu kādu dikti fantastisku grāmatu "The Prodigal God" by Timothy Keller. Grāmatā autors apskata un analizē tik ļoti pazīstamo līdzību par "pazudušo dēlu", tikai šoreiz viņš skatās no pavisam cita skatu punkta un atklāj lietas, kas nekad tā īsti nav nākušas prātā. Riktīgi iepatikās kāds minētais atgadījums:

When a newspaper posed the question, "What's wrong with the world?" the Catholic thinker G.K.Chesterton reputedly wrote a brief letter in response: "Dear Sirs: I am. Sincerely Yours, G.K.Chesterton." That is the attitude of someone who has grasped the message of Jesus.

Maz vārdu, daudz darbu...

"Mums nav vajadzīgi klubkrēslu teologi par mazo grupu vadītājiem. Mums nav vajadzīgi cilvēki, kas runā par kalpošanu, bet paši nekalpo. Mums ir vajadzīgi vārda darītāji, rīcības cilvēki, kurus mudina Dieva aicinājums viņu dzīvei. Mums ārkārtīgi vajadzīgi vadītāji, kas būtu samierināšanas un liecināšanas paraugs." [Maikls K.Meks - Kā vadīt no sirds]

Bāc, cik bieži es varu pareizus vārdu citiem teik, lai viņus motivētu darboties, kāmēr pats slinkoju un neesmu gatavs piepūlēties... Ir viegli sēdēt baznīcā, gaidīt, kad jaunieši paši atnāks, sadzirdēs, pieņems... Ir viegli viņiem pateikt, kā būtu pareizi jādzīvo, kas jāsaka, kā jāuzvedās utt. Bet, kad pienākas nest viņu nastas, dzīvot viņiem līdzi, uzklausīt, iet viņus meklēt vietās, kur viņi uzturas ikdienā... tad ir grūti. Patiesībā mīlēt cilvēkus ir ļoti grūti! Jo mīlestība ir liels izaicinājums. Tai ir maz vārdu, bet daudz darbu!

Kāds tad ir mūsu, kā kristiešu, mērķis? un ko mēs esam gatavi darīt, lai to sasniegtu?

neko negribēt

Kā gribētos būt kādam, kurš visu zina un visu māk. Gribētos kāpt uz skatuves un vienmēr atrast īstos vārdus , un pateikt tos pareizā intonācijā, skaļumā un ātrumā, starp tiem ieturot pareizas pauzes.

Gribētu zināt, kā rīkoties katrā dzīves situācijā, kā veidot attiecības. Gribētu nesavtīgi mīlēt, būt gatavam atdot visu un darīt visu. Gribētos vienmēr no sirds slavēt, patiesi pielūgt un priecīgi nest patiesības Dieva priekšā. Gribētos spēt līdzi just katram noskumušajam, iežēloties par katru, kam sāp, un pabarot katru izsalkušo.

Gribētos vienmēr būt pārliecinātam un drošam. Gribētos bezbailīgi pretī stāties katram izaicinājumam un visām dzīves grūtībām. Gribētos būt stipram un izturīgam, pastāvīgam ciešanās.

Gribētos vienmēr saglabāt mieru, neskatoties ne uz ko.

Gribētos lūgt par tiem, kas mani vajā, un svētīt tos, kas mani lād.

Gribētos būt pacietīgam un lēnprātīgam.

Gribētos būt stilīgam un visu mīlētam.

Gribētos būt pašam labākajam, tomēr pašam pazemīgākajam.

Gribētos, lai vismaz viena lieta no tām, kuras rakstu, piepildās.

Gribētu mazāk fantazēt un vairāk sapņus piepildīt.

Esmu tālu no tā. Un, ja kaut kas tomēr īstenojas, tad tas no Dieva žēlastības! Viss no Dieva žēlastības!

Tomēr ir labi un vērtīgi apzināties, ka arī bez visa tā, Dievs mani mīlējis, mīl un mīlēs.

Viņš mani ir pieņēmis, gribētos arī pašam sevi pieņemt.

Tagad gribētos neko negribēt, neko nelūgt un neko neprasīt, bet vienkārši būtar Tevi, Tēt!

Labākā aizsardzība ir uzbrukums!

Mana šī rīta lūgšana, ejot uz darbu: