Tā nu tagad arī es - ar notikumu iz dzīves. Nerakstīšu par to, kas notika, bet gan par to, kam būtu bijis jābūt, lai tas nenotiktu.
Ja tu esi mācītājs, jauniešu vadītājs, māzās grupas vadītājs vai kaut kas uz to pusi, tad lielā mērā atbildība par to, lai visi jūtas pieņemti un mīlēti, gulstas uz taviem pleciem. Varbūt to tā skaļi neviens nav nodefinējis, bet tomēr draudzē visi gaida, kad mācītājs parunās ar jaunpiemācējiem, ar problēmu skartajiem, sen neredzētajiem, senioriem, draudzē kalpojošajiem un arī tiem, kas vienkārši iet garām dievnamam. Draudzē, jauniešu grupā vai jebkurā citā kompānijā, kur ir 5 - 10 cilvēki, tas ir izdarāms. Nedēļas laikā! Bet jebkurā citā situācijā tā ir neiespējamā misija. Un tā šie cilvēki, kuri gaida "pastorālo" aprūpi (lasi - mīlestību un rūpes), viļas mācītājā, kurš gan sludina, ka ka mums ir jārūpējas par visiem šiem cilvēkiem, tomēr, redz, dzīvē to neizdzīvo.
