Sākuma ieskrējiens

Nu jau marts... Ziema (vismaz ticībā) jau aizvadīta, aiz 20 jau sen ierasts likt 12, prāts vairāk saistās pie pludmales smiltīm, ne pie sniegotajiem kalniem (atkal laikam ticībā :D).

Dzīve rit pilnā ritmā. Daudz jaunu lietu - kārtīga deva labi aizmirsta vecā un arī pavisam jaunas lietas.

Šajā gadā atkal bija iespēja paviesoties Amerikā. Uzreiz gan jāmin, ka būt precētam, bet ceļot vienam, ir pa visam grūtāk nekā nebūt precētam un ceļot vienam. Bet kas nenogalina, norūda. Bija liels prieks atgriezties. Bet pirms es atgriezos, es biju arī tur. Kopā 3 nedēļas. Lieliskas bija arī pēdējās 2 nedēļas Dallasā pie mums jau tik dikti mīļajiem, bet lielāku iespaidu laikam tomēr atstāja pirmā nedēļa, kur pavadīju Sietlā mācoties Soma School. Soma Commuinities (www.somacommunities.org) ir draudze, kura radusies, un kuras pamatā ir missionālās grupas. Tā bija lieliska pieredze būt kopā ar viņiem un piedzīvot, kā šāda tuvība un mērķtiecība palīdz draudzei būt vienotai un augt. Tas, ko paņēmu līdzi no turienes, ir nevis kādas pareizās formulas vai metodes, bet gan sirds attieksme - izdzīvot eveņģēliju 24h diennaktī. Izklausās nogurdinoši? Varbūt nedaudz, bet patiesībā arī atpūšoties var sludināt par Dievu! Tas ienes tādu brīvību, ka viss, kas esi, un ko dari, ir Dieva instruments, lai veidotu tiltu ar pasauli, kas nepazīst Dievu. Tam vienkārši ir jāpievērš uzmanība un tas ir jādara mērķtiecīgi. Laikam jau varētu daudz un dikti par to rakstīt. Esmu par to iededzies un no visas sirds vēlos censties dzīvot ar tādu evaņģēlija intensitāti. Dieva žēlastībā...

Pāris dienas pirms devos uz ASV, bija arī pirmās mācību dienas Baltijas Pastorālajā Institūtā (BPI). Jau no pimajām dienām sapratu, ka tur būs aršana. Braucot uz Ameriku, gandrīz bija žēl doties prom. Bet tikai gandrīz :D Kopā esam 12 studenti vecumā no 19 līdz pāri 40 gadiem. Lieliska atmosfēra, kur vīrs trin vīru. Darbs notiek ne tikai pie teorētiskām zināšanām, bet jo vairāk pie rakstura un spējas strādāt kopā ar šiem vīriem. Laiks vairs nav tik daudz, kā iepriekš, tomēr redzu, kā šī noslodze palīdz izvērtēt un novērtēt atvēlēto laiku. Šajā laikā pēc atgriešanās no Amerikas, šķiet, esmu saticies ar vairāk cilvēkiem un paveicis vairāk, kā iepriekš dubultgarā laika periodā. Bieži vien ārējā motivācija pārspēj iekšējo. Ļoti ceru, ka izdosies šādu ritmu uzturēt. Protams, no kādām lietām ir nācies atteikties, bet šobrīd nemaz nav žēl - patīk būt iekš BPI :)

Visā šajā dzīves ritma maiņā esmu ļoti pateicīgs Dievam par Metro komandu un jauniešiem Vīlandē, kas ir atsaucīgi un gatavi iesaistīties vietās un lietās, kurām man vairs nav laika. Tiešām novērtēju kopā strādāt ar tādiem jauniešiem, kas ne tikai izdara minimumu, bet ieliek savu sirdi un enerģiju, lai kalpotu jauniešiem Vīlandē. Šobrīd Metro komandā un nu jau arī nedaudz ārpus tās esam sākuši izaicināt viens otru mērķtiecīgi pilnveidoties gan personiskajā izaugsmē, gan arī kalpošanas prasmēs un raksturā. Izaicinam viens otru meklēt sev padomdevējus, pie kuriem griezties pēc padoma dažādās situācijās, kā arī cenšamies paši būt par tādiem "vecākajiem brāļiem" citiem jauniešiem Vīlandē un ārpus tās. Šādas tādas idejas aizņemos un no BPI un ir lieliski redzēt, kā tur mācītā teorija darbojas praksē. Protams, turpinam darbu pie iknedēļas jauniešu dievkalpojumiem, kā arī reizi mēnesī tiekamies, lai skatītos GLS video lekciju un diskutētu. Darāmā daudz, bet prieks skatīties, ka esam gatavi augt un piespiest sevi izkāpt no komforta zonas.

Visubeidzot, pats svarīgākais jaunais sākums ir sācies sirdī vistuvāk - ģimenē. Atgriežoties no Amerikas sieviņa mani sagaidīja ar pārsteigumu - mazu dāvaniņu, kurā iekšā bija bērna drēbītes un rotaļlieta. Jap - mēs gaidām mazu Kārkliņu ierodamies pasaulē kaut kad šā gada septembrī. Vēl Amerikā esot pa skype Rutei teicu, ka gribētu vienu mazu ķiparu. Interesanti, kā Dievs dažādas lietas pakārtojis. Reizēm man liekas, ka manis izteiktos vārdus vēlējuma formā Dievs uztver kā lūgšanas un izpilda burtiskā veidā. Paldies Viņam! Jā, pirms kāzām likās, ka labprāt kādu laiku pagaidītu. Arī tad, kad Rute mācījās, girbējās nogaidīt. Bet Dievs maina sirdis un mēs bijām tam atvērti. Īpaši necentāmies, bet zinājām, ka būsim priecīgi, ja ķipars pieteiksies. Mazliet gan jocīgi bija tanī dienā, kad ārsti apstiprināja grūtniecību - kājas tādas ļumīgas un sirds dauzās kā negudra. Bet tomēr tas viss ir fantastiski.

Daudz to jauno sākumu. Daudz, kur ieskrieties. Daudz arī par ko rūpēties un kam gatavoties. Reizēm mazliet paliek bail, tomēr parliecība, ka Dievs visas lietas kontrolē, ir mierinoša un iedrošinoša. Ir tik labi būt tur, kur Dievs mani nolicis. Ir labi būt uzticamam un labi ir uzticēties. Tā ir lieliska sajūta! :)

Tad nu visu šito uzrakstījis, ikvienu, kas tik tālu ir spējis pacietīgi izlasīt, aicinu paturēt aizlūgšanās visu, kas šeit minēts un visu, kas iekritis sirdī. Lūgšanas, tik bieži vien nenovērtētas, ir lielākais atbalsts visās lietās!

Tomēr, ja nu kādam Dievs liek sirdī vēlmi kā vairāk atbalstīt, tad aicinu piedalīties visās šajās lietās arī ar materiālo atbalstu. Šobrīd strādāju pie jaunu regulāru partneru/atbalstītāju piesaistes kalpošanas darbam un mācībām. Joprojām cenšos kādu naudiņu nopelnīt arī sāņus, tomēr laika trūkuma dēļ no kādām lietām ir nācies atteikties. Dievs ir uzticams un Viņš gādā. Par to nav šaubu. Bet varbūt Viņš šoreiz to grib darīt caur tevi! ;) Ja Dievs tev sirdī liek šo vēlmi, lūdzu sazinies ar mani: karlis@vilande.com

Tiekamies ;)